Es strādāju par pārdošanas menedžeri. Tas nozīmē daudz braukšanas, daudz gaidīšanas un daudz "mēs jums atzvanīsim". Pagājušajā mēnesī man bija jābrauc uz Kauņu. Rīts, agrs vilciens, lietus. Viss pēc plāna. Izņemot vienu – tikšanās tika atcelta. Es uzzināju to brīdī, kad jau sēdēju vilcienā. Trīs minūtes pirms atiešanas.
"Atvainojiet, mūsu direktors saslimis. Mēs pārcelsim uz nākamo nedēļu." Es lasīju šo ziņu un jutu, kā mana diena sabrūk kā kāršu namiņš. Es varēju izkāpt. Varēju pagriezties un doties mājās. Bet es jau biju nopircis biļeti. Jau biju izdzēris rīta kafiju. Jau biju noskaņojies. Un tad es nodomāju – kāpēc gan neaizbraukt uz Kauņu tāpat? Pastaigāties. Paēst normālas pusdienas. Neko nedarīt.
Tieši to es arī izdarīju.
Kauņā lija vēl stiprāk. Es staigāju pa vecpilsētu ar lietussargu, kas vairāk izskatījās pēc slapjas drānas. Paslējos kafejnīcā. Pasūtīju kafiju un kādu kūku. Sēdēju divdesmit minūtes, skatījos lietū un domāju par dzīvi. Par to, kā dažreiz plāni izjūk, bet tu turpini kustēties, jo nezini, ko darīt.
Kad lietus mazliet mitējās, es atgriezos stacijā. Līdz vilcienam atpakaļ bija divas stundas. Divas stundas stacijā. Tā ir vieta, kur laiks iet bojā. Plastmasas krēsli. Paziņojumi skaļruņos. Kāda sieviete runā pa telefonu tik skaļi, ka es dzirdu katra viņas radinieka dzimšanas dienas datumu.
Man palika garlaicīgi. Un tad es atcerējos – mans telefons ir pilns ar visādām lietām. Sociālie tīkli? Pārbaudīts. Ziņas? Depresīvi. Spēles? Man nav nevienas. Bet es atcerējos, ka pirms kāda laika mans kolēģis Juris bija ieteicis kādu vietni. "Ja tev ir garlaicīgi un desmit eiro," viņš teica, "uzmet aci uz vavada. com." Es toreiz pasmējos. Tagad, sēžot Kauņas stacijā un skatoties uz pulksteni, kas rāda vēl stundu un četrdesmit minūtes līdz vilcienam, es nolēmu – kāpēc ne?
Atvēru pārlūku. Ierakstīju vavada. com (https://macosmacities.lv/). Vietne atvērās ātri. Reģistrācija – tikai e-pasts un parole. Nekādu prāta izrēķināšanu. Manā kontā bija 27 eiro – tie, kas bija atlikuši no komandējuma naudas pusdienām. Tā kā tikšanās nenotika, nauda palika. Es ieliku 15. Ne visus. Tikai piecpadsmit.
Sāku spēlēt kaut ko vienkāršu – spēli ar nosaukumu "Kosmosa odiseja". Zilas krāsas, planētas, raķetes. Pirmie desmit griezieni – nekas. 15 pārvērtās par 11. Tad par 8. Es jau gribēju aizvērt un samierināties ar garlaicību, bet tad pamanīju, ka spēlei ir bonusa funkcija – trīs kosmosa kuģi aktivizē bezmaksas griezienus.
Es griezu tālāk. Un tad – trīs kuģi. Bonuss. Desmit bezmaksas griezieni.
Pirmais – 4 eiro. Otrais – 2. Trešais – 12. Ceturtais – tukšs. Piektais – 8. Sestais – 30. Es sāku skaitīt. Septītais – 15. Astotais – 6. Devītais – 44. Desmitais – es nospiedu ar aizturētu elpu – 22.
Kopā no bonusa – 143 eiro. Plus mans atlikums – 151.
Es sēdēju Kauņas stacijā ar atplestu muti. Sieviete blakus joprojām runāja pa telefonu. Viņai bija vienalga, ka tikko biju uzvarējis summu, kas sedza pusotru nedēļu pārtikas. Man pašam vēl nebija īsti skaidrs. Bet vavada. com rādīja skaitli. Es to pārbaudīju vēlreiz. 151.
Es negaidīju. Nospiedu izņemt. Visa nauda – ārā. Tā iekrita manā kartē pirms vilciens pat paspēja pienākt.
Ceļā atpakaļ uz Rīgu es sēdēju pie loga, skatījos lietū un smaidīju. Ne tāpēc, ka 151 eiro būtu dzīvi mainoša nauda. Tā nav. Bet tāpēc, ka šī diena – tikšanās atcelšana, lietus, stacija, garlaicība – pēkšņi bija kļuvusi par labu dienu. Nevis "nu ok, izdzīvošu", bet tiešām labu.
Mājās es atvēru ledusskapi. Tas bija tikpat tukšs kā no rīta. Bet nākamajā dienā es aizgāju uz lielveikalu un nopirku visu, ko biju atlikusi nedēļām – gaļu, sieru, augļus, pat to dārgo sulu, ko parasti nolieku atpakaļ plauktā. Un es sajutu kaut ko, ko nebiju jutis ilgi – ka man ir atļauts būt izšķērdīgam.
Vai es kļuvu par spēlmanīti? Nē. Bet es kļuvu par cilvēku, kurš zina, ka dažreiz vissliktākā diena var pārvērsties par labāko. Ja tikai ir drosme nogriezt plānu. Ja tikai ir gribēšana pateikt – "labi, pamēģināsim". Un ja ir vavada. com vai kāda cita vieta, kur var uzspiest pogu un paskatīties, ko dzīve tev iemet.
Nākamajā nedēļā tikšanās notika. Es aizbraucu uz Kauņu atkal. Šoreiz viss bija pēc plāna. Neviens neslimo. Neviens neatcēla. Bet es joprojām atceros to pirmo reizi – sēžot stacijā, slapjš lietussargs rokā, telefons kabatā, un sirds pilna ar to dīvaino sajūtu, ka pasaule nav tik drūma, kā šķiet.
151 eiro. Ne miljons. Bet pietiekami, lai mainītu to, kā tu redzi pirmdienas. Un tas jau ir vērts vairāk.